es esmu pilnīgi apjukusi

es vairs nesaprotu, kas manā dzīvē ir labs, kas slikts.
varēja, protams, būt sliktāk. vienmēr var būt sliktāk. bet ir grūti, ja zini, ka bija iespēja, ka tāda var būt jebkuru brīdi, ir tikai jānotic un jābūt pareizā laikā un vietā.
es nezinu, ko man darīt. turpināt cerēt, jūtoties, kā pilnīga muļķe? vai tēlot, ka viss vienalga, melot pārējiem un sev, ka tas man vairs nerūp?
lai kas arī notiktu - zini, ka es nekad neaizmirsīšu. iespējams, ka tad, kad tu nāksi pie manis, būs jau par vēlu. lai gan ar katru dienu, man liekas, tas ar vien nereālāk.
prāts sirdij nepavēl. un tas tiešām liek justies man kā muļķei. es pati apzinos, ka nostādu sevi muļķes lomā, bet vai man ir izvēle? kad P par mani smejas, un saka, ka nav vērts, bet es tomēr pacelšu galvu, lai apskatītos.
bieži domāju, ka tie cilvēki, kuri netiek pāri ir dīvaini. vai tad viņi nesaprot, ka paši sev nodara pāri? bet ziniet, tik pāri ir ļoti grūti.
lai aizmirstu veco - ir jāatrod vietā jauns. bet ja tad, kad beidzot esmu atradusi ko jaunu, tu pēkšņi uzrodies man blakus, vai pazvani, man ir baigi viegli? un es redzu, ka tev nav pohuj. tikai nesaprotu kāpēc tad...
iesitiet kāds man ar stieni pa galvu, lūdzu..

šodien bija tiešām jauka diena. atlika tikai ieskatīties acīs, un viss strīds pazuda, kā nebijis. un jūs, mīlīši, mani tiešām pārsteidzāt. baigi jauki. tas bija tas, ko man šodien vajadzēja. lielss paldies jums par to.

xoxo