biju vakar treniņā. bija milzīgi daudz sniegs sasnidzis un lielas kupenas. ar Rihardu pēc treniņa pa mežu pabraucām. sajutāmies atkal kā bad gastein (vietā kur vienmēr gribu atgriezties. sniegs kā puderis 1m dziļumā + meža trakās takas + slēpes + trakie cilvēki, jeb kā mēs to mēdzām saukt - pūder team,.
un tomēr atcerējos vakar tos 7 gadus. vieni lieliski 7 gadi. katru nometni mēs darījām visādas trakas lietas, katra nakts mums bija dota lai izdomātu kā atkal pārkāpt nometnes likumus, tā mēs izklaidējāmies. un visu cieņu trenerei kas mūs pacieta. patiešām lieliskas atmiņas. slēpošana man iemācīja mīlēt, ienīst un pats galvenais baudīt dzīvi. un es nezinu vai būtu tik ilgi slēpojusi ja nebūtu aizgājusi tieši uz favorītu. ahh, viena no lieliskākajām nometnēm - naukšēni. vienmēr pasmaidu, kad atceros. bet visam labajam reiz pienāk beigas. klubs sadalījās. protams visi bija priecīgi, jo foršā trenere izveidoja savu klubu, bet tā iemesla dēļ lielākā daļa no visiem vecajiem vienkārši aizgāja prom. nav vairs to nometņu un negulēto nakšu. bet mums pieder atmiņas un to mums neviens nespēs atņemt. mīlu
un vakar bija tā skumīgi. vakarā skatījos vienu romantisko filmu un domāju ka filmas laikā varētu paraudāt, izraudāt visas bēdas. lai paliek priecīgāk. bet man bija no emotion. bet nu šorīt jau bija labāk.
gaidu brīvdienas, lai arī nezinu vēl ko darīšu, bet gaidu.
Abonēt:
Ziņas komentāri (Atom)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru
arbūzi