prieciņš

man tiešām ir iestājies 9 klases sindroms.

lai arī cik dīvaina viņa nebūtu, man tomēr mana klase ar katru dienu sāk patikt ar vien vairāk.
un es jau tagad iedomājos, kā nākošgad man pietrūks visi tie stulbie joki, intrigas un arī paši cilvēki.

protams ir cilvēki, kuru attieksme manuprāt ir diezgan slikta. žēl, bet nevar jau ar visiem būt labās attiecībās.

un tomēr, es domāju, ka mums ir jāizmanto katra iespēja, kas mums tiek dota, pavadot laiku kopā ar klasi. tomēr 9 gadi nav maz. mēs viens par otru zinām tik daudz. un pēc 7 mēnešiem mēs iespējams daudzus vairs nekad neredzēsim.

laikam jau es to saku pirmo reizi, bet es tiešām lepojos ar savu klasi, jo kopā mēs varam sasniegt neiespējamo.

un vēl es tikko atcerējos, kā mēs taisījām pagājušogad 9b klasei izlaidumu, un sapratu, ka mūsu klasei ir ļoti maz bilžu no kopīgajiem piedzīvojumiem. pēdējais laiks to mainīt. =)