ko lai es daru?

man atstāt brūnus vai krāsot atpakaļ blondus?

mani draugi - mans zelts

pēdējā laikā esmu baigi novērtējusi draugus.
ir labi, ka ir kāds, kas par tevi vairāk, nekā tu pats.
kāds - kuru tu pazīsti jau sazin cik ilgi, un jūs jau esat pieraduši viens pie otra. un ir atmiņas, atmiņas, kas jūs vienos, kas jūs tur kopā, kuras neviens un nekas jums neatņems.
ir labi, kā ir.
un galvenais, ka katrs no viņiem ir savādāks.
ir tādi, kas tevi sasmīdina, pat tad, kad asaras acīs, ir tādi, kas pārsteigs negaidot, ir tādi kuri kritīs un celsies, un tādi, kas vienkārši būs, būs tieši tad un tur , kur tev viņus vajadzēs. un man ir sasodīti paveicies, ka man ir visi šie tipa draugi. man ir labi, patiešām.
mīlu jūs

piedūros

vakarvakars bija tieši tas, kas man bija vajadzīgs!
visa tā gatavošanās, un es vēl pie tam nenopirku ko man vajadzēja.
man patīk ballites - 18 un vecāki. tas ir awsome. jo tur galvenais nav nodzerties un kaut ko saplēst. un cilvēki bija baigi jautrie.
ar Lieni maksimāli piedurāmies un pacepāmies arī solārijā, jo tādu izdevību, kad privātais solārijs, jau nevar laist garām.
un visu vakaru uz 12cm papēžiem, es jums teikšu tas nav viegli. beigās jau pieradu un bija pohuj, dejoju un ārdijos tā pat.
paldiess Lienei un Annai par vakaru..

es esmu pilnīgi apjukusi

es vairs nesaprotu, kas manā dzīvē ir labs, kas slikts.
varēja, protams, būt sliktāk. vienmēr var būt sliktāk. bet ir grūti, ja zini, ka bija iespēja, ka tāda var būt jebkuru brīdi, ir tikai jānotic un jābūt pareizā laikā un vietā.
es nezinu, ko man darīt. turpināt cerēt, jūtoties, kā pilnīga muļķe? vai tēlot, ka viss vienalga, melot pārējiem un sev, ka tas man vairs nerūp?
lai kas arī notiktu - zini, ka es nekad neaizmirsīšu. iespējams, ka tad, kad tu nāksi pie manis, būs jau par vēlu. lai gan ar katru dienu, man liekas, tas ar vien nereālāk.
prāts sirdij nepavēl. un tas tiešām liek justies man kā muļķei. es pati apzinos, ka nostādu sevi muļķes lomā, bet vai man ir izvēle? kad P par mani smejas, un saka, ka nav vērts, bet es tomēr pacelšu galvu, lai apskatītos.
bieži domāju, ka tie cilvēki, kuri netiek pāri ir dīvaini. vai tad viņi nesaprot, ka paši sev nodara pāri? bet ziniet, tik pāri ir ļoti grūti.
lai aizmirstu veco - ir jāatrod vietā jauns. bet ja tad, kad beidzot esmu atradusi ko jaunu, tu pēkšņi uzrodies man blakus, vai pazvani, man ir baigi viegli? un es redzu, ka tev nav pohuj. tikai nesaprotu kāpēc tad...
iesitiet kāds man ar stieni pa galvu, lūdzu..

šodien bija tiešām jauka diena. atlika tikai ieskatīties acīs, un viss strīds pazuda, kā nebijis. un jūs, mīlīši, mani tiešām pārsteidzāt. baigi jauki. tas bija tas, ko man šodien vajadzēja. lielss paldies jums par to.

xoxo

tik grūti

tam visam jau esmu gājusi cauri. parasti viss vienkārši nokārtojas.
šoreiz tā nav. jo vairāk mēģina kaut ko glābt, jo dziļākā dirsā viss ir. un tagad es nezinu vai kādreiz tikšu no ta visa ārā. tā vēl nekad nav bijis. viss ir pilnībā mainijies. un ja arī ir maziņā iespēja visu saglābt, tā lai būtu, kā agrāk, būs ļoti daudz jāstrādā. jo tas, kas izjuka, bija būvēts vairākus gadus.

un tie, kam ļoti patīk jaukties citu darīšanās, jo domā, ka ir baigi gudri, un sauc mani par kuci - jā, varbūt arī esmu tāda, bet manai attieksmei ir ļoti atbilstoši iemesli, kurus tu, mīļais cilvēk, acīmredzot nezini. tapēc fuck of

years ago

viss sākās pirms nu.. 7 gadiem laikam jau. tie bija ļoti jauki 7 gadi. ir ko atcerēties. un šodien tam visam ir beigas. jūtu, ka šoreiz tiešām tās arī ir beigas.
Munise vienreiz teica - kā ir pazaudēt labāko draugu? kā var atrast jaunu?
man ir tāda situācija, bet es neesmu tā, kas pazaudēja. precīzāk, neesmu tā, kas visu izbeidza, vispār jau esmu, bet nebiju pie tā vainīga.
smagi, smagi, bet ar mani viss būs kārtībā, ne tikai to esmu pārcietusi.

runājot par to

viens vārds, pilnīgi negaidīts vārds no viena sen aizmirsta cilvēka, var uzlabot visu dienu.



par atmiņām.